Atlaists zūmā – vai digitālās tehnoloģijas aizstās cilvēksaskarsmi?
Pirmpublikācija ir.lv
“Diemžēl mēs esam spiesti optimizēt darbinieku skaitu un jūs tiekat atlaists,” saules apspīdētā marta pēcpusdienā saviem vairāk nekā 20 darbiniekiem paziņoja personāla vadītājs… videokonferences laikā Zoom platformā. Tikko šādi rīkojies Kalifornijas elektrisko skūteru ražotājs Bird,[1] kurš tikai janvāra beigās iegādājās Eiropas vadošo e-mobilitātes risinājumu piegādātāju Circ, tobrīd paziņojot par darbinieku pieaugumu par 300 cilvēkiem. Tas bija nedaudz vairāk kā pirms mēneša…
Tehnoloģijas rada neticamas iespējas cilvēku saziņā – gan pozitīvas, gan negatīvas, protams. Trīs lielākās videokonferenču platformas Zoom, Microsoft Teams un Google Meet ziņo par dramatisku lietotāju skaita pieaugumu[2]. Krīze ir iespēja – saukļa veicinātāji apgalvo, ka aiz loga notiekošais iemācīs pasauli rīkoties kardināli atšķirīgi, mainīs ikdienas uzvedības paradumus biznesā, atbrīvos sabiedrību no nevajadzīgām lietām un padarīs to efektīvāku. Virkne uzņēmējdarbības nozaru, sevišķi konsultantu biznesā, sapratīs, ka reprezentatīvs birojs vispār nav nepieciešams (jo tāds nebūs ne klientiem, ne konkurentiem – kam tad zīmēsies), dārgi ārzemju komandējumi un lokāla mēroga klātienes sapulces atkritīs, ietaupot gan laiku, gan naudu.
Tehnoloģijas būs radījušas iespēju cilvēkiem sasniegt tādu pat vai vēl labāku rezultātu neizejot no viesistabas. Bet vai tā tiešām būs?
Psiholoģijas zinātnē ir gana daudz pētījumu, kas apliecina cilvēciskās saskarsmes un socializēšanās nozīmīgumu cilvēka un visas sabiedrības psihoemocionālās stabilitātes un labsajūtas veicināšanā. Mazāk ir pētītas (jo nav bijusi nepieciešamība) saskarsmes un digitālās saziņas veidu atšķirības un to ietekme uz biznesa rezultātiem.
Par piemēru iz zinātnes var ņemt nozari, kurā tradicionāli ir dominējusi tieša cilvēksaskarsme – diplomātija. Diplomātija jeb komunikācija starp valstu valdībām starptautisko attiecību ietvarā varbūt nav gluži biznesa nozare (rezultāti no diplomātu darbības vērtējami citādi kā biznesā), bet tieši tā šobrīd tiek padziļināti pētīta digitālās komunikācijas kontekstā. Un proti, kamēr lietišķā pasaule lielā mērā veido savstarpējās attiecības digitālā vidē, ar to saprotot gan sociālos tīklus, gan citas modernās saziņas formas, diplomātija kā tradicionāla un ļoti konservatīva nozare atpaliek[3]. Tomēr paradumi lēnām mainās un IKT ienāk arī diplomātijā, ko apliecina Burson, Cohn & Wolfe ikgadējā Twiplomacy pētījuma rezultāti, kurā 2019. gadā Latvijas Ārlietu ministrijas twitter konts ieņem 15. vietu pasaulē kategorijā vislabāk savienotie pasaules līderi[4].
Tikmēr digitālās diplomātijas pētnieki vērtē dzīvās jeb face-2-face komunikācijas izaicinājumus iepretim digitālās komunikācijas izaicinājumiem. Tā, piemēram, zinātnieki uzskata, ka virknē dzīves situāciju tiešā komunikācija ir un paliks neizstājama, ja raugāmies no sarunas panākamo efektu kontekstā.
Sazinoties digitāli, ir apgrūtinoši izveidot vienu no būtiskākajiem elementiem biznesā – uzticēšanos. Tas nozīmē iegūt arī netiešu informāciju par sarunu biedra nodomu patiesumu vai izpratni par otra nodomiem, kā arī, protams, risināt attiecību problēmas.
ASV zinātnieki T. Halls (Hall) un K. Jarhi – Milo (Yarhi-Milo)[5] uzskata, ka personiskā mijiedarbība ļauj sarunu biedriem apmainīties ar informāciju ne tikai caur to, ko viņi saka, bet arī caur to, ko viņi nesaka. Sejas izteiksmes, ķermeņa valoda, balss tonis, pat neapzinātas kustības vai reakcijas – viss minētais piegādā informāciju par sarunu biedra(-u) nodomu patiesumu. Lai saprastu sarunas vai sapulces gaidāmo perspektīvu, tikai esot klātienē ir iespējams pārbaudīt t.s. nekontrolētos personības uzvedības aspektus, jo tie ar lielu varbūtību netieši norādīs uz sarunu biedra mērķiem, sagaidāmo situāciju un iespējamo sarunas rezultātu. Vairumā gadījumu cilvēki neaizdomājas par emociju mikroizpausmēm, kas ir t.s. nekontrolētie cilvēka uzvedības aspekti, un bieži vien sniedz daudz vērtīgāku pienesumu sarunai nekā vārdos pateiktais vai rakstveida vēstījums[6].
Ja no sapulces vēlamies panākt patiesu un maksimāli objektīvu rezultātu, būs vien jāliek modernās tehnoloģijas atvilktnē un jāmeklē iespēja satikt savu sarunu biedru(s) klātienē. Vispirms laikam gan jāatbild uz jautājumu – vai pulcēšanās, neatkarīgi no veida, vispār ir nepieciešama? Tikmēr cerēsim, ka dzīve drīz atgriezīsies normālās sliedēs un atlaišana no darba notiks cilvēcīgā un ierastā veidā.
Bet, ja tā var teikt, videoatlaišanas jeb darba uzteikums attālināti, nav nekas jauns. Ja vien atceramies pirms 11 gadiem radīto Holivudas drāmu Up in the Air ar Džordzu Klūniju (George Clooney) galvenajā lomā[7]. Viņa tēlotā varoņa darbs bija ceļot pa valsti un kā ārpakalpojuma sniedzējam savu klientu – darba devēju uzdevumā, atbrīvot no darba dažādu uzņēmumu darbiniekus. Tā turpinājās līdz brīdim, kamēr paša pārstāvētais uzņēmums, darba efektivizēšanas nolūkos, pieņēma lēmumu klientu darbiniekus turpmāk atlaist… attālināti, izmantojot videokonferences, tādejādi pārtraucot galvenā varoņa regulāras ceļošanas tradīcijas ar kurām minētais bija lielā mierā. Jaunajai metodei sekoja iespaidīgas blaknes, līdz pat atbrīvoto darbinieku pašnāvībām utt., kā rezultātā Klūnija varonis varēja uzgavilēt un atgriezties pie tradicionālajām un krietni humānākajām darba metodēm.
Šī stāsta vēsture sakņojas vēl tālākā pagātnē, jo filma tapusi pēc rakstnieka Voltera Kerna (Walter Kirn) tāda paša nosaukuma grāmatas, kas tika izdota vēl 2001. gadā. Attālinātās atlaišanas bija modē jau pirms teju 20 gadiem. Grāmata un filma, protams, ir par vērtībām un attiecībām. Gluži kā viss šajā dzīvē.
[1] https://www.bbc.com/news/technology-52091615
[2] https://www.bbc.com/news/business-52032849
[3] Bjola C., Holmes M. (2015), “Digital Diplomacy: Theory and Practice”, Routledge, p.4;
[4] https://twiplomacy.com/ranking/the-50-best-connected-world-leaders-2019/
[5] “The Personal Touch: Leaders’ Impressions, Costly Signalling, and Assessments of Sincerity in International Affairs (with Todd Hall)”. International Studies Quarterly 56.3 (2012), 56, 3, 560-573. Print.
[6] Heibeck, T., and A.Pentland, 2010. Honest Signals: How They Shape Our World. Cambridge, MA: MIT Press.
[7] https://www.imdb.com/title/tt1193138/